Puķpods - skatītājs

Šodien bija patiesībā visai jēdzīga diena. Pat matenē bija jautri, bet laikam jau es tāds esmu vienīgais, kas var brīvi komunicēt ar skolotāju. Viņa tāpat ir cilvēks un arī saprot jokus, bet vienkārši vajag izturēties pret viņu kā pret cilvēku. Paiholoģijā bija jāzīmē chetriem cilvēkiem katram savs zīmējums un tad jāsaliek vienā. Bija jautri jo mums sanāca ritīgi laba ideja - vismaz viegli uztaisāma. Nesaku ka dīvāns uz riteņiem ir kas ūber jauns bet vienkārši ideja superīga - idejiski. Kārtējo reizi aizdomājos cik labi zīmētu ja būtu gājis mākslas skolā bet nu jā biju mazs un stulbs bet tagad varu tikai nozsheelot bet nu po arī tāpat esmu iemācījies tā neko zīmēt - nu tas gan protams kā pēc kura gaumes un saprašanas. No vēstures kontriķa vēl uz kājas ir palikušas Antantes un Trejsavienības militāro bloku dalībvalstis. Nākot mājās saņēmu no viņas sms un pēc pāris tādiem saņēmu sms kur bija atbilde uz jautājumu kā Viņai skolā gāja un tas nu bija brīdis kad es biju tik nikns cik neesmu bijis ļoti ļoti ilgu laiku. Tracina tas ka cilvēki var būt tik neiecietīgi pret Viņu. Viņi laikam nesaprot cik brīnišķīgs cilvēks ir viņu tuvumā un ka visi nav cieti un auksti kā ledus bet ir arī maigi cilvēki kā Viņa un ar Viņu ir jāapietas uzmanīgi un ar maigumu. Ir dīvaini vēlēties būt citu cilvēku ādā un uzņemt visu kritiku jo zinu kā spētu to izturēt bet tā nenotiek. Bet varu būt tikai skatītājs šajā drāmā un es nevaru nevienam neko iestāstīt un nevaru likt dažiem cilvēkiem saprast ka nav jēgas tai agonijai bet tas ir jārisina savādāk - nevis ar prātu bet sirdi. Bet es to nevaru. Jo iespējams esmu tikai viens no tiem nedaudzajiem kas saprot. Bet es nevaru izcīnīt Viņas cīņas - Viņai būs jātiek galā pašai bet nezinu vai varēšu uz to visu tā vienkārši noskatīties, jo līdzi viņai brūku arī es - mūsu sirdis ir savienotas un mēs esam viens vesels - kā prieks tā bēdas ceļo no viena otrā. Viņa man pašlaik atgādina mūžzaļu kadiķi kurš ziemā ir ienests karstā istabā un tas lēnām kalst, jo neviens neredz kā šī karstā istaba nav īstā vieta kur šim kadiķim būt. Bet esmu tikai puķpods kur šis kadiķis ir ielikts un nevaru pats iznest Viņu ārā bet tikai pabalstīt ja vajag un teikt ka gan jau... Kad izgulējos biju morāli saturīgāks un tad ieraudzīju Viņu skypā un nopriecājos ka varēšu šodien ilgāk parunāties. Cenšos ar Viņu izrunāties un ieteikt ko labu un ceru ka man izdodas. Protmas es jau neredzu ar kādu sejas izteiksmi Viņa sēž otrpus datora ekrānam bet ceru ka es Viņu kaut nedaudz iepriecinu, jo es gribu Viņu iepriecināt un palīdzēt ja vajadzīgs. Vispār ar šodienu cenšos mazliet mainīties, jo visam ir savas robežas un dažām lietām šī būs manējā. Cenšos iztikt bez dvidomībām un liekim uzbraucieniem. Pašlaik vēl īsti neizdodas jo visi no manis to gaida bet cenšos. Viņas dēļ es darītu jebko jo tā ir Viņa - mana vienīgā mīlestība bez kuras es nevaru dzīvot. Un es mainīšos jo Viņa ar mani lepojas un gribētu lai arī citi mani iepazīst tādu kāds esmu ar Viņu. Labi apzinos ka nevaru pret visiem būt tāds kāds esmu pret Viņu jo Viņa ir ļoti īpaša bet vienkārši centīšos būt patīkamāks un atbilstošāks savam vecumam, jo Viņa lepotos un tas man liek justies īpašam. Bez Viņas es pasaulē pazustu. Cik labi ka Viņa man ir.