Zināmā mērā pietrūkst pamatskola, vidusskola un pārējais laiks, kas bija pavadīts līdz tam. Tie bija laiki kad vienīgais, kas bija jādara bija jāparazitē uz senču rēķina un jāmēģina ar vismazāko piepūli iegūt labus un labākus vērtējumus uz necilajām liecības lapiņām. Tagad katra trešā diena liekas, kā kauja pašam par sevi un vietu zem šīs saules. Galva pilna domām un šaubām par savu tālāko nākotni, bažām par to, ka nepieļauju kādu kļūdu vai kaut ko neizdaru vai neapjēdzu par vēlu. Katru vakaru mirstu un no rīta kā fēnikss ceļos no pelniem. Mans kaujas lauks ir mans prāts un manas uzvaras nozīmīgas arī ir tikai man vienam. Savas rētas arī redzu tikai es viens. Viņa cenšas mani atbalstīt kā māk, bet kaut kas mainīsies tikai tad, kad es pats tam noticēšu. Ja kādu dienu aizdotu Tev savas acis, lai tu redzētu lietas, kā tās redzu es, Tu redzētu tikai ļoti paplūdušu pasauli sev apkārt, bet neuztraucies uzliec brilles un viss taps skaidrāks. Bet arī tas neko Tev nedos, lai redzētu to ko redzu es Tev vajadzētu arī manu prātu, bet domāju, ka Tu ilgi neizturētu tik pelēkā pasaulē un sajūtu, ka katrs lēmums ir vispirms cīņa ar sevi un tad ar pasauli, bet pēc tam ar domām kā visu vajadzēja darīt, lai iznākums būtu labāks. Pesimists? Laikam jau no šī apzīmējuma man neizbēgt... Palūgšu to iegravēt uz mana kapakmeņa "mīlošs tēvs un dēls" vietā. Tev mīļā noteikti liekas, ka esmu nejūtīgs, bez emocijām un Tevi nemīlu, bet gribu, lai zini, ka es Tevi ļoti mīlu. Vienkārši es esmu iespējams sačakarējis pats sevi, norūdoties un mācoties konrolēt emocijas, kas man tīri labi izdodas, bet visam ir cena. Es nelidinos pa gaisu kā taureņi, bet pārāk spēcīgi stāvu uz cietas zemes un nekas mani nepacels. Es varbūt ļoti bieži Tevi nesamīļoju vai nesaku bieži, ka es Tevi mīlu, bet to, kas ir pret Tevi ir grūti ievīstīt vārdos un es nemāku runāt par savām jūtām kā Tu. Vārdi, kas apgalvo pretējo sāp, bet tas ir sīkums ar to, kas nāk no manis. Jā, esmu ass un brutāls, bet man vienmēr likās, ka Tu vienalga zini, kas slēpjas manī iekšā. Vienmēr likās, ka kopā ar Tevi varu būt brīvs un parādīt savu tīro "es". Vulgārs un bez bremzēm. Bet izskatās, ka Tu jau no tā visa esi vienkārši nogurusi. Tu gribētu atpakaļ pagriezt laiku un satikt to cilvēku, kuru satiki pirms pāris gadiem, bet diemžēl es vairs neesmu tas cilvēks. Zinu, ja ļoti vēlētos es varētu kļūt par tādu cilvēku kādu Tu mani vēlies redzēt, bet tas līdzinātos savvaļas zvēra ielikšanai būrī. Zini, Tevis dēļ esmu gatavs darīt visu, bet baidos kļūt nestabils, jo manī vēljoprojām mīt asinskāri pūķi. Nesolu, ka drīz, bet mēģināsu sevi ierobežot un pārveidot tikai Tevis dēļ, jo es Tevi mīlu. Kaut tikai man visam pietiktu spēka un laika...

rlo

Laiks rit uz priekšu neapstādināmā ātrumā tāpat kā mana sirds. Pag... Mana sirds nav neapstādināma. Tā reiz apstāsies, un tad tai nekāds kick start un pat auto starteris nelīdzēs. Kad mana dzīve beigsies, tad beigsies mana izrāde un neviens diemžēl neaplaudēs un tie, kas zinās, kas patiesībā slēpās zem tām daudzajām maskām, ādām un vārdiem, neteiks slavas vārdus. Gribētu redzēt savu dzīvi palēninājumā, lai spilgtāk parliecinātos par to kā dažādi lēmumi mainījuši manu dzīvi neatgriezeniskā straujumā. Gribētu vēlreiz redzēt Tevi pirmoreiz, sajust Tavu smaržu pirmoreiz, izsekot katrai pirmajai domai par Tevi, izdzirdēt pirmo reizi, kad teicu, ka mīlu Tevi, izgaršot Tavas lūpas, kad pirmoreiz skūpstījamies... Tas bija tik sen, lai to visu atcerētos. Atkal atvērt vecās rētas un vēlreiz redzēt kā tās dzīst. Ir bijuši tik daudz labu un sliktu lēmumu, bet ir tikai viens, kuru atceros pietiekoši spilgti. Tā bija tā reize, kad nolēmu, ka mana sirds pieder tikai Tev mūžīgi mūžos līdz mana sirds stās pukstēt. Esmu pazudis lēmumos un domās un ne tulkojumā, jo manā dzīvē nav ko tulkot, kā tikai sekot līdzi skaistajiem burtiņiem taisnās līnijās kopā ar grāmatu muguriņām bibliotekas plauktos. Brīvība man ir svešvārds juridisko terminu vārdnīcā. Vienīgā mana brīvība ir mīlestība pret Tevi, kura arī ir vienīgā lieta, kas man ir kā no debesīm nokritusi. Pat visskaistākajās pilīs ir drūmi kambari un sāpju kliedzieni no spīdzināšanas telpām mijoties ar vājpratīgo smiekliem. Pilī ir tikai viena ieeja ar paceļamo tiltu un Tu tur iekļuvi pašā pēdējā brīdī un uz palikšanu. Tikai atceries manu dārgo princesīt, ka šīs pils pagrabos mīt pūķi, kas vienmēr elpos Tev pakausī kamēr pārvietosies pa pils gaiteņiem. Apslēptu bagātību tur nav. Ir tikai pelēcīga praktiska mīlestība, kuru var būt grūti pamanīt, bet tā ir vienmēr tuvumā. Un vienīgo patiesību pēdējos trīs pukstienos pateiks mana sirds: “Es mīlu Tevi”.

Kapakmens vitrīnā

Mūžīga cīņa ar neredzamiem dēmoniem rokas stiepiena attālumā, kas nebeidzas nomainoties dekorācijām, butaforijām un gaismas lauzšanas leņķiem. Domas kā neskaitāmi pūķi savtīgi barojas ar nervu šūnām, lai ātrāk iestātos tumsa, kas paliks. Kur paliks bulta bez mērķa? Kur iestrēgs saindēta doma ar vīrusa šūnām? Ir, kas zina. Ir, kas pretojas, cīņās ieraugot spoguli, sastingst. Iznīcībai ir māsa šaubas kas satriec tad kad atveras acu aizkari. Neveiksmīgi minējumi var maksāt dvēseli, uz parāda neviens nedod. Tumsa plūst asinīs, gaišais eņģelis iestrēdzis aiz miroņa sienas...

Aizņemts un apkrāvies ar darbiem, kurus šķiet neiespējami izdarīt laikā...

Koncentrēta nanopikoelektronu plūsma trešajā aksonā no sirds

Doh...... Laika trūkums un slinkums kad laiks teorētiski ir. Taka tagad esmu gulējis pāris stundas un tagad varētu ko darīt lai iekavētie un esošie mājasdarbi iet uz priekšu bet man ir sasodīts slinkums. Man nāk miegs un netīkas neko darīt. Un rīt es ārdīšos ka gribētu ko darīt bet man nav laika. nebeidzamais loks bet nu ko padarīsi kā ir tā ir. Manam organismam ir alerģija pret mājasdarbiem. Un pagājušā nedēļa bija tik kruta ka šī nedēļa liekas sasodīti nožēlojama salīdzinot un mošk tāpēc ar man ir besis tāds.
Brīvdienās biju ar prāmi uz Zviedriju ar ūberkrutiem cilvēkiem un uz prāmja dzīvoju kā harēmā. Tikai nevajag pārprast, jo tas ir tikai idejiski, reāli dzīvoju vienā kajītē ar četrām meitenēm un bija kūll. Jautrība un daudz pozitīvu emociju. Par to paldies Lindai, Madarai, Lāsmai un Kristīnei. Bučas jums bet mīlīgās uz vaidziņa. Un bez tam pēc ilgiem laikiem biju kopā ar Viņu sešas no septiņām nedēļas dienām nevis tikai trīs. Bet tā nedēļa beidzās diemžēl.
Vakar iegāju gulēt pusčetros un šodien skolā gāja pasmagi. Man ir jauna hipotēze: Es dzeru daudz ūdens kad esmu maz gulējis. Tagad atliek to tikai pārbaudīt vēl praksē.
Tā kā tehniski ir sākusies jauna diena tad man ir vārdiena. Mani apsveica brīnišķīgs koris no Ventspils mūzikas skolas koju istabiņas. Sakarā ar interneta pārrāvumiem divreiz un tas bij ritīg dubultprieks vnk superĪĪĪgĪĪĪ. Man nepatīk svinēt savas vārda dienas un dzimšanas dienas bet šis bija forši.
Viņai pietrūkst manis un man pietrūkst Viņa, bet mēs neko nevaram darīt lai tā nebūtu, jo mums vēl labu laiciņu būs šādi jādzīvo. Skan pēc nolemtības a ko man darīt? Kā ir tā ir. Negribu mācīties Rīgā bet neko darīt. Nav citur nekas ar auto saistīts. Nu labi - vienmēr jau ir arodene. Man rezerves variants ja netieku RTK budžet grupā. Teiksi - idiots? Bet nu tā viš i. Varēt jau iet uz Ventspili par kaut kādu elektriķi bet nu jā tas nav īst tas ko vēlos, jo es gribu darboties ar automašīnām profesionālā līmenī nevis tikai kā hobijs. Doh.... Besī šī tēma bet tā mani vislaik atkal un atkal moca.
Labs i beigšu čīkstēt un iešu kaut ko bezjēdzīgu padragāt un nevis pildīšu mājasdarbus, jo zini ko - man šodien pohuj.
Un tomēr neesmu bēdu sagrauzts un vienmēr ar prieka devu sirdī, jo man ir Viņa. Un es barojos no Viņas mīlestības un Viņas mīlestība ir tā kas mani tur pie dzīvības bezcerīgās un tumšās dienās. Mīlu Tevi pekainīte :*
P.S zinu ka nav komati bet man slinkums likt un bez tam skolā jau man pietika šodien viņu taka - Uz Veselību.