Zināmā mērā pietrūkst pamatskola, vidusskola un pārējais laiks, kas bija pavadīts līdz tam. Tie bija laiki kad vienīgais, kas bija jādara bija jāparazitē uz senču rēķina un jāmēģina ar vismazāko piepūli iegūt labus un labākus vērtējumus uz necilajām liecības lapiņām. Tagad katra trešā diena liekas, kā kauja pašam par sevi un vietu zem šīs saules. Galva pilna domām un šaubām par savu tālāko nākotni, bažām par to, ka nepieļauju kādu kļūdu vai kaut ko neizdaru vai neapjēdzu par vēlu. Katru vakaru mirstu un no rīta kā fēnikss ceļos no pelniem. Mans kaujas lauks ir mans prāts un manas uzvaras nozīmīgas arī ir tikai man vienam. Savas rētas arī redzu tikai es viens. Viņa cenšas mani atbalstīt kā māk, bet kaut kas mainīsies tikai tad, kad es pats tam noticēšu. Ja kādu dienu aizdotu Tev savas acis, lai tu redzētu lietas, kā tās redzu es, Tu redzētu tikai ļoti paplūdušu pasauli sev apkārt, bet neuztraucies uzliec brilles un viss taps skaidrāks. Bet arī tas neko Tev nedos, lai redzētu to ko redzu es Tev vajadzētu arī manu prātu, bet domāju, ka Tu ilgi neizturētu tik pelēkā pasaulē un sajūtu, ka katrs lēmums ir vispirms cīņa ar sevi un tad ar pasauli, bet pēc tam ar domām kā visu vajadzēja darīt, lai iznākums būtu labāks. Pesimists? Laikam jau no šī apzīmējuma man neizbēgt... Palūgšu to iegravēt uz mana kapakmeņa "mīlošs tēvs un dēls" vietā. Tev mīļā noteikti liekas, ka esmu nejūtīgs, bez emocijām un Tevi nemīlu, bet gribu, lai zini, ka es Tevi ļoti mīlu. Vienkārši es esmu iespējams sačakarējis pats sevi, norūdoties un mācoties konrolēt emocijas, kas man tīri labi izdodas, bet visam ir cena. Es nelidinos pa gaisu kā taureņi, bet pārāk spēcīgi stāvu uz cietas zemes un nekas mani nepacels. Es varbūt ļoti bieži Tevi nesamīļoju vai nesaku bieži, ka es Tevi mīlu, bet to, kas ir pret Tevi ir grūti ievīstīt vārdos un es nemāku runāt par savām jūtām kā Tu. Vārdi, kas apgalvo pretējo sāp, bet tas ir sīkums ar to, kas nāk no manis. Jā, esmu ass un brutāls, bet man vienmēr likās, ka Tu vienalga zini, kas slēpjas manī iekšā. Vienmēr likās, ka kopā ar Tevi varu būt brīvs un parādīt savu tīro "es". Vulgārs un bez bremzēm. Bet izskatās, ka Tu jau no tā visa esi vienkārši nogurusi. Tu gribētu atpakaļ pagriezt laiku un satikt to cilvēku, kuru satiki pirms pāris gadiem, bet diemžēl es vairs neesmu tas cilvēks. Zinu, ja ļoti vēlētos es varētu kļūt par tādu cilvēku kādu Tu mani vēlies redzēt, bet tas līdzinātos savvaļas zvēra ielikšanai būrī. Zini, Tevis dēļ esmu gatavs darīt visu, bet baidos kļūt nestabils, jo manī vēljoprojām mīt asinskāri pūķi. Nesolu, ka drīz, bet mēģināsu sevi ierobežot un pārveidot tikai Tevis dēļ, jo es Tevi mīlu. Kaut tikai man visam pietiktu spēka un laika...