Bija reiz diena, kad es uz Viņu paskatījos un sapratu - Viņa ir visskaistākā meitene, ko esmu jebkad redzējis. Tas bija apmēram kādus divus gadus atpakaļ un līdz pat šai dienai es nedomāju savādāk. Vienīgais, kas ir mainījies, ka es Viņu ļoti mīlu un Viņa ir kļuvusi par lielu daļu no manis. Ir dīvaini, cik no sākuma šķietami svešs cilvēks var kļūt par manas dzīves neatdalāmu sastāvdaļu. Pašlaik esmu vislaimīgākais cilvēks uz pasaules, jo man ir Viņa. Bet ceļš uz laimi nebija rozēm kaisīts, bet bija vērts līst šo ceļu caur ērkšķiem, jo beigās visām rētām nav nozīmes - tās dzīst un pagaist kad jūtos mīlēts. Viņas dēļ darītu jebko jo Viņa ir viss, kas man ir. Viņai ir visskaistākās acis - tajās vienkārši var pazust un skatīties stundām ilgi. Viņas acīs var pazust kā visumā - pazūd laiks, svars un jebkāda telpas apziņa. Vienīgie, kas var glābt ir šo acu plakstiņi, kas aizveras un atveras no jauna. Viņai ir brīnišķīgs deguntiņš. Sārtās lūpas ir neatvairāmas. Pat ja tās būtu saindētas un tas būtu mans pēdējais skūpsts manā mūžā, es mirstot zinātu, ka tās ir to vērtas. Un tas jaukais sārtums Viņas vaigos vienkārši liek man kūst - tas ir tik mīlīgi. Viņai ir tik maiga āda, ka man reizēm liekas, ka es noglāstot viņu varu savainot, jo manas raupjās rokas liekas tik bīstamas tik maigai ādai. Bet vēl apbrīnojamāka, trauslāka un maigāka ir tikai viņas sirds. Es nekad to nespētu salauzt, jo tad tas nozīmētu salauzt savējo. Viņa ir vismīļākā, visjaukākā un vismīlošākā meitene kuru jebkad esmu saticis. Un tieši tādu es viņu mīlu. Un nav ne viena cilvēka, kas pazītu mani labāk par Viņu un nav neviena kuram es uzticētos vairāk kā Viņai. Viņu es nemainītu ne pret kādiem pasaules dārgumiem, jo man nav nekas, kas būtu dārgāks par Viņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru