Koalas lācītis

Jap es tiešām daudz domāju par Viņu. Viņa ir mana otra pusīte un nedomāt par viņu ir tas pats, kas turot skapi virs galvas nelietot labo roku un staigājot nelietot kāju - tas nav iespējams. Viņa manī ienes neaprakstāmu mieru un, kad esmu ar Viņu, tad visām problēmā un nebūšanām nav nozīmes - esmu tikai es un Viņa. Ir tik jauki pavadīt ar Viņu nedēļas nogales. Protams gribētos jau katru dienu būt viņas tuvumā, bet dzīvē viss ir svādāk, bet nav slikti arī šādi - galvenais, ka Viņa man vispār ir un es varu būt Viņas tuvumā. Pārējo nedēļu es vienkārši ārdos. Protams ne vienmēr ārēji, bet iekšēji noteikti. Tāpēc reizēm nevaru savākties un ceru, ka man kādreiz piedos cilvēki kam tas traucē. Bet tā vienkārši ir pretreakcija tai sajūtai, kas mīt manī iekšā no svētdienas vakara līdz piektdienas pēcpusdienai - man Viņas pietrūkst. Reizēm bail Viņai to teikt, jo tāpat jau nav viegli un činkstot negribu visu padarīt grūtāku. Bet es to nevaru noslēpt un tas laužas ārā no manis dažādos veidos - stulbos jokos, cilvēku kaitināšanā un vienkārši esot "resns". Bet tas ir labi citādi es līdz piektdienai būtu tā uzlādējies ka pieķertos Viņai kā koalas lācītis pie eikalipta un nelaistu vaļā kādas pāris stundas. Bet tad mēs nekur tālāk netiktu un stāvētu drošvien līdz svētdienas vakaram. Nu protams šodien ir tikai pirmdiena un vakar bija svētdiena, bet sajūta ir tāda, ka nebūtu Viņu saticis mūžību. Daudz atdotu, lai šajā mirklī varētu būt pie Viņas, lai apskautu un iečukstētu ausī "Mīlu Tevi". Gribētu ļaut Viņai saritināties pie manis un tad es varētu aizmigt ar smaidu sejā, jo Viņa ir tepat blakus - visa mana pasaule ir tepat blakus un es to sargāju.