Duracel

Yeey ir pagājusi viena no labākajām nedēļas nogalēm ar Viņu, jo pavadīju tik daudz laika ar Viņu. Jau piektdien ieraugot Viņu sajutu kā pa organismu sāk triekties prieks un ieraudzījis Viņu es vienkārši nevarētu nepasmaidīt pat ja negribētu. Nav otra cilvēka, kuru es tik ļoti vēlētos redzēt, satikt un samīļot. Viņa man ir kā narkotika. Bez Viņas dzīvot ir neiespējami un katra deva Viņas ir vērta vairāk nekā jebkas cits. Viņas nekad nevar būt par daudz, bet tikai par maz. Un Viņai vienīgai ir tāds efekts uz mani un tāpēc es Viņu mīlu, jo Viņa ir mana vienīgā. Kad ieraugu pilnmēnesi, tad vienmēr pakavējos atmiņās par vecajiem ne tik labajiem laikiem, kad es pats biju kā mēness. Es biju mēness, bet Viņa bija saule. Sķita ka Viņa nebija domāta man, jo es dzīvoju naktī, bet Viņa dienā. Un satikāmies mēs ļoti reti. Kāds mirklis bija garāks par citu, bet kāds atkal daudz īsāks, bet visi neatsverami. Mēnesim apkārt ir daudz zvaigznīšu, kas spodrinās un mirdz tumšajās naktīs jo spoži, bet mēness tās neredz un ilgojas pēc savas saules, jo tikai Viņa bija tik spoža, lai mēnesi piesaistītu. Lai kā zvaignītes censtos būt spožas, tās vienalga nekad nespētu pārspēt Viņu - saulīti. Tāpēc arī mēness ir tik bāls - tas vienkārši nobāl Viņas skaistuma priekšā. Bet par laimi notika kas pārdabisks un es satiku savu saulīti un vēlos būt kopā tikai ar Viņu, jo viņa ir viss. Ap Viņu griežas visa mana pasaule, jo Viņa ir mana pasaule. Viņa ir mana enerģija. Ja es būtu tas Duracel reklāmas zaķītis tad domas par Viņu ir manas baterijas. Un katru nedēļas nogali es tās uzlādēju, lai būtu gatavs jaunai nedēļai. Mīlu Viņu un ne minūte nepaiet bez domas par Viņu.

Puķpods - skatītājs

Šodien bija patiesībā visai jēdzīga diena. Pat matenē bija jautri, bet laikam jau es tāds esmu vienīgais, kas var brīvi komunicēt ar skolotāju. Viņa tāpat ir cilvēks un arī saprot jokus, bet vienkārši vajag izturēties pret viņu kā pret cilvēku. Paiholoģijā bija jāzīmē chetriem cilvēkiem katram savs zīmējums un tad jāsaliek vienā. Bija jautri jo mums sanāca ritīgi laba ideja - vismaz viegli uztaisāma. Nesaku ka dīvāns uz riteņiem ir kas ūber jauns bet vienkārši ideja superīga - idejiski. Kārtējo reizi aizdomājos cik labi zīmētu ja būtu gājis mākslas skolā bet nu jā biju mazs un stulbs bet tagad varu tikai nozsheelot bet nu po arī tāpat esmu iemācījies tā neko zīmēt - nu tas gan protams kā pēc kura gaumes un saprašanas. No vēstures kontriķa vēl uz kājas ir palikušas Antantes un Trejsavienības militāro bloku dalībvalstis. Nākot mājās saņēmu no viņas sms un pēc pāris tādiem saņēmu sms kur bija atbilde uz jautājumu kā Viņai skolā gāja un tas nu bija brīdis kad es biju tik nikns cik neesmu bijis ļoti ļoti ilgu laiku. Tracina tas ka cilvēki var būt tik neiecietīgi pret Viņu. Viņi laikam nesaprot cik brīnišķīgs cilvēks ir viņu tuvumā un ka visi nav cieti un auksti kā ledus bet ir arī maigi cilvēki kā Viņa un ar Viņu ir jāapietas uzmanīgi un ar maigumu. Ir dīvaini vēlēties būt citu cilvēku ādā un uzņemt visu kritiku jo zinu kā spētu to izturēt bet tā nenotiek. Bet varu būt tikai skatītājs šajā drāmā un es nevaru nevienam neko iestāstīt un nevaru likt dažiem cilvēkiem saprast ka nav jēgas tai agonijai bet tas ir jārisina savādāk - nevis ar prātu bet sirdi. Bet es to nevaru. Jo iespējams esmu tikai viens no tiem nedaudzajiem kas saprot. Bet es nevaru izcīnīt Viņas cīņas - Viņai būs jātiek galā pašai bet nezinu vai varēšu uz to visu tā vienkārši noskatīties, jo līdzi viņai brūku arī es - mūsu sirdis ir savienotas un mēs esam viens vesels - kā prieks tā bēdas ceļo no viena otrā. Viņa man pašlaik atgādina mūžzaļu kadiķi kurš ziemā ir ienests karstā istabā un tas lēnām kalst, jo neviens neredz kā šī karstā istaba nav īstā vieta kur šim kadiķim būt. Bet esmu tikai puķpods kur šis kadiķis ir ielikts un nevaru pats iznest Viņu ārā bet tikai pabalstīt ja vajag un teikt ka gan jau... Kad izgulējos biju morāli saturīgāks un tad ieraudzīju Viņu skypā un nopriecājos ka varēšu šodien ilgāk parunāties. Cenšos ar Viņu izrunāties un ieteikt ko labu un ceru ka man izdodas. Protmas es jau neredzu ar kādu sejas izteiksmi Viņa sēž otrpus datora ekrānam bet ceru ka es Viņu kaut nedaudz iepriecinu, jo es gribu Viņu iepriecināt un palīdzēt ja vajadzīgs. Vispār ar šodienu cenšos mazliet mainīties, jo visam ir savas robežas un dažām lietām šī būs manējā. Cenšos iztikt bez dvidomībām un liekim uzbraucieniem. Pašlaik vēl īsti neizdodas jo visi no manis to gaida bet cenšos. Viņas dēļ es darītu jebko jo tā ir Viņa - mana vienīgā mīlestība bez kuras es nevaru dzīvot. Un es mainīšos jo Viņa ar mani lepojas un gribētu lai arī citi mani iepazīst tādu kāds esmu ar Viņu. Labi apzinos ka nevaru pret visiem būt tāds kāds esmu pret Viņu jo Viņa ir ļoti īpaša bet vienkārši centīšos būt patīkamāks un atbilstošāks savam vecumam, jo Viņa lepotos un tas man liek justies īpašam. Bez Viņas es pasaulē pazustu. Cik labi ka Viņa man ir.

Karote ķiploku ar putukrējumu

Sēžu un gaidu kad beidzot dabūšu ko ēdamu jo neesmu ēdis kopš pulkstens 11:00 un priekš manis tas jau ir pat ļoti daudz. Diena skolā šodien bija diezgan jautra un pilna ar stulbiem jokiem un visādām muļķībām gan no manas gan no citu klasesbiedru mutēm. Nesanāca paēst ātrāk jo biju uz Ēdoli piepalīdzēt vienā skautu spēlē. Rezultātā esmu galīgi noguris, izsalcis, bez tam saliju vienkārši nenormāli, jo tas viss notika ārā, bikses ir slapjas gandrīz līdz celim un dubļainas un botes uzliku uz krāsns, jo citādi vēl rīt būs slapjas un pats "labākais", ka salauzu brilles (cerams līdz rītdienai vēl nebūšu noberzis degunu). Bet tā visādā ziņā bija diezgan jautri, jo nu jā tur kruts purveklis ir un daudz visādu sagāzušos koku pa kuriem bija jāložņā pāri un apkārt. Gudri cilvēki jau vispār ar tām drēbēm ar kurām pa skolu neiet pa mežu biezokņiem un purviem bet nu jā reizēm vienkārši nav variantu. Braucot uz Kuldīgu gandrīz atlūzu bet nez kādā veidā noturējos jo būtu smieklīgi kad mani aizvestu mājās a es nekāpju ārā bet guļu. Pa ceļam piezvanīja Viņa. Man vispār nepatīk runāt pa telefonu, kad kāds ir tuvumā un mašīnā it sevišķi, jo tad nevaru izpausties un pateikt visu ko domāju un kā jūtos un jāpiedomā pie visa ko saku, bet nu jā nebjija variantu. Un šajos brīžos es izklausos vai nu noguris vai pat nedaudz vēss un tas mani nenormāli kaitina. Gribētu runāt tik skaļi kā ierasts un parādīt savas emocijas bet es to nevaru. Ceru ka Viņa nenodomāja ka esmu vienaldzīgs. Man vispār ir liels prieks kad Viņa man piezvana, jo tad es jūtos īpašs. Bet Viņa neizklausījās priecīga un man palika skumji. Viņa ir manas sirds otra pusīte un tas nozīmē ja Viņa nav priecīga tad arī es jūtu līdz un skumstu. Ir stulba sajūta kad var tikai noskatīties un saprast ka es jau neko nevaru darīt un pašlaik es pat nevaru Viņu vienkārši samīļot un varbūt uz kādu mirkli padarīt laimīgāku. Gribētos kaut ko skypā uzrakstīt bet negribu traucēt jo nu jā vajag arī pamācīties. Es gan šodien nezinu vai mācīšos, jo esmu noguris un gribu gulēt. Sagaidīšu kad Viņa būs pieejama, pačatošoa un došos gulēt ar domu ka gan jau ko rīt sadarīšu. Ir cilvēki kas domā ka tas nav labi bet man Viņa ir pirmajā vietā un par Viņu man svarīgāka nekā nav. Ja man dotu izvēli pavadīt nedēļas nogali ar Viņu vai aizbraukt piemēram uz siltajām zemēm, tad es aci nepamirkškinot un ne brīdi nedomājot izvēlētos pavadīt nedēļas nogali ar Viņu, jo Viņa ir mana saulīte pat drūmās un apmākušās dienās un Viņas mīlestība ļauj justies silti pat vēsās dienās. Viņa liek man smaidīt pat tad kad ir draņķīgi. Viņa ir mana pasaule un bez Viņas es nekad nezinātu ko nozīmē būt laimīgam. Šodien skolā dzirdēju teikumu: "Nevaru iedomāties ka Edgars varētu būt mīļš" bet arī zinu ka Viņa domā ka esmu mīļš un tas ir pats galvenais, jo mani neinteresē ko domā citi bet Viņa. Bet mīļumā man Viņu nekad nēpārspēt jo Viņa ir vismīļākā un arī vismīļākā man kā neviens cits uz šīs pasaules.

Koalas lācītis

Jap es tiešām daudz domāju par Viņu. Viņa ir mana otra pusīte un nedomāt par viņu ir tas pats, kas turot skapi virs galvas nelietot labo roku un staigājot nelietot kāju - tas nav iespējams. Viņa manī ienes neaprakstāmu mieru un, kad esmu ar Viņu, tad visām problēmā un nebūšanām nav nozīmes - esmu tikai es un Viņa. Ir tik jauki pavadīt ar Viņu nedēļas nogales. Protams gribētos jau katru dienu būt viņas tuvumā, bet dzīvē viss ir svādāk, bet nav slikti arī šādi - galvenais, ka Viņa man vispār ir un es varu būt Viņas tuvumā. Pārējo nedēļu es vienkārši ārdos. Protams ne vienmēr ārēji, bet iekšēji noteikti. Tāpēc reizēm nevaru savākties un ceru, ka man kādreiz piedos cilvēki kam tas traucē. Bet tā vienkārši ir pretreakcija tai sajūtai, kas mīt manī iekšā no svētdienas vakara līdz piektdienas pēcpusdienai - man Viņas pietrūkst. Reizēm bail Viņai to teikt, jo tāpat jau nav viegli un činkstot negribu visu padarīt grūtāku. Bet es to nevaru noslēpt un tas laužas ārā no manis dažādos veidos - stulbos jokos, cilvēku kaitināšanā un vienkārši esot "resns". Bet tas ir labi citādi es līdz piektdienai būtu tā uzlādējies ka pieķertos Viņai kā koalas lācītis pie eikalipta un nelaistu vaļā kādas pāris stundas. Bet tad mēs nekur tālāk netiktu un stāvētu drošvien līdz svētdienas vakaram. Nu protams šodien ir tikai pirmdiena un vakar bija svētdiena, bet sajūta ir tāda, ka nebūtu Viņu saticis mūžību. Daudz atdotu, lai šajā mirklī varētu būt pie Viņas, lai apskautu un iečukstētu ausī "Mīlu Tevi". Gribētu ļaut Viņai saritināties pie manis un tad es varētu aizmigt ar smaidu sejā, jo Viņa ir tepat blakus - visa mana pasaule ir tepat blakus un es to sargāju.

VR6

Nu nav jau tā ka katru rītu ceļos ar smaidu uz lūpām, bet šorīt jutos kaut kā ne tā. Var jau būt tāpēc, ka aizgāju gulēt trijos, bet varbūt tāpēc, ka jūtu līdzi Viņai un sāku iesnīst skolu kā tādu. Uzkavējos šorīt mazliet ilgāk tualetē un nevis tāpēc ka vajadzēja bet vienkārši lai apstātos, atstutētos pret veļas mašīnu un noklausītos līdz galam P.O.D. - Alive. Tur tā stāvēju un domāju cik dzīvs es jūtos tagad. Beidzot es dzīvoju, jo esmu atradis savu dzīves jēgu un tā ir Viņa. Tā stāvot aizdomājos par saviem tumšajiem viduslaikiem, kad nedzīvoju, bet eksistēju un man viss pa lielam bija pie kājas. Bet arī iebraucot garā melnā tunelī agri vai vēlu tas beidzas un galā ir gaisma. Bez viņas es biju kā nožēlojams Otrais Golfiņš ar 1.3l putekļu sūcēju dzinēju, bet Viņa ir mans VR6 - sešu cilindru, trīs litru motors. Viņa dod man jaudu kādas man nekad nav bijis un ātrumu kas liek sajusties itkā es lidotu nevis ripotu pa zemi. Cik viss tomēr ir lieliski un arī es varu teikt ka jūtos dzīvs, un tas ir tikai dēļ Viņas. Mīlu Viņu ļoti un bez Viņas nebūtu manis.
Bet tomēr arī pēc šādām domām iekšā jutu diezgan makanu niknumu un aizejot uz skolu iekšā skanēja Limp Bizkit - Break Stuff. Bet diena gāja uz priekšu un atslābu jo domas par Viņu raisīja labas emocijas un sms uzrakstīšana arī nāca tikai par labu.
Sports arī bija super jo sākumā kapājām basi un pēc tam ar kārti pārlecu 2,3 m augstu latiņu, kas nemaz nav slikti ja ņem vērā ka to daru otro reizi mūžā. Un liekas, ka man pat padodas un ir visai stulbi saprast, ka esi atradis kaut ko, kas Tev padodas 18 gados un nav vairs laika iet treniņos, lai to attīstītu. Bet nu jā būs jau gan čikiniekā arī tāpat. da labi...
Jēj Viņa ir skypā un tas nozīmē, ka gribi viņai pievērst nedalītu uzmanību un uzzināt kā viņai ir gājis šodien, jo tas man sagādā prieku :)

Nedaudz par Viņu...

Bija reiz diena, kad es uz Viņu paskatījos un sapratu - Viņa ir visskaistākā meitene, ko esmu jebkad redzējis. Tas bija apmēram kādus divus gadus atpakaļ un līdz pat šai dienai es nedomāju savādāk. Vienīgais, kas ir mainījies, ka es Viņu ļoti mīlu un Viņa ir kļuvusi par lielu daļu no manis. Ir dīvaini, cik no sākuma šķietami svešs cilvēks var kļūt par manas dzīves neatdalāmu sastāvdaļu. Pašlaik esmu vislaimīgākais cilvēks uz pasaules, jo man ir Viņa. Bet ceļš uz laimi nebija rozēm kaisīts, bet bija vērts līst šo ceļu caur ērkšķiem, jo beigās visām rētām nav nozīmes - tās dzīst un pagaist kad jūtos mīlēts. Viņas dēļ darītu jebko jo Viņa ir viss, kas man ir. Viņai ir visskaistākās acis - tajās vienkārši var pazust un skatīties stundām ilgi. Viņas acīs var pazust kā visumā - pazūd laiks, svars un jebkāda telpas apziņa. Vienīgie, kas var glābt ir šo acu plakstiņi, kas aizveras un atveras no jauna. Viņai ir brīnišķīgs deguntiņš. Sārtās lūpas ir neatvairāmas. Pat ja tās būtu saindētas un tas būtu mans pēdējais skūpsts manā mūžā, es mirstot zinātu, ka tās ir to vērtas. Un tas jaukais sārtums Viņas vaigos vienkārši liek man kūst - tas ir tik mīlīgi. Viņai ir tik maiga āda, ka man reizēm liekas, ka es noglāstot viņu varu savainot, jo manas raupjās rokas liekas tik bīstamas tik maigai ādai. Bet vēl apbrīnojamāka, trauslāka un maigāka ir tikai viņas sirds. Es nekad to nespētu salauzt, jo tad tas nozīmētu salauzt savējo. Viņa ir vismīļākā, visjaukākā un vismīlošākā meitene kuru jebkad esmu saticis. Un tieši tādu es viņu mīlu. Un nav ne viena cilvēka, kas pazītu mani labāk par Viņu un nav neviena kuram es uzticētos vairāk kā Viņai. Viņu es nemainītu ne pret kādiem pasaules dārgumiem, jo man nav nekas, kas būtu dārgāks par Viņu.