Purva dīvainītis....

Sēžu un darbinu savas optimisma dzirnavas. Pēdējā laikā šķiet, ka ļoti daudziem iet draņķīgi, un drošvien kādu apvainošu, bet teikšu ka gandrīz visiem. Pēdējā laikā arī man nav viegli saglabāt optimismu, bet es tomēr no rīta ceļos un nepadodos. Nu labi, esmu ar ekstrām - man ir Viņa, kura ir viss mans prieks un laime, bet pēdējā laikā arī Viņai nav viegli. Dažbrīd liekas, ka es taka tāds daunis esmu viens pats, un smejos par citiem nesaprotamu joku. Šodin pēc sarunas 22 minūšu garumā jutu Viņas balsī tādu bēdīgu noti. Neesmu ar muzikālo dzirdi, bet to var just, un pēc tā ko Viņa stāsta, patiešām Viņai nav viegli. Cenšos Viņai uzlabot garīgo, bet nezinu vai sanāk un negribas prasīt, jo šķiet, ka atbildi jau zinu. Dažbrīd liekas, ka es varbūt pat krītu cilvēkiem uz nerviem ar savu optimismu, jo nu jā man nav citu problēmas un es nezinu kā tas ir. Ir dīvaini, ka esmu laimīgs, bet Viņai ir lietas, kas traucē būt laimīgai, un tad tās lietas tiek līdz manīm un jā tad arī es sāku grimt kā citi. Bet redz kur manas zāles, kas tikko iešāvās prātā, ja jau Mēs spējam dalīties bēdās, tad arī vienmēr spēsim dalīties priekā. Tikai jāpagaida - visam ir savs laiks un vieta. Viņa saka, ka neesot Viņai vairs optimisma un šis bija teikums, kas mani skumdina visvairāk. Viņa manī rada tik daudz optimisma, bet pašai nekā. Varbūt es Viņai to zogu? Da labi man galvā vispār ir ķīselis. Gribētos, lai būtu gājis vieglāko ceļu un nebūtu uzņemies visu to, jo būtu forši sēdēt, klusēt un skatīties, kas notiek, un man nebūtu ne par ko jāsatraucas, bet tagad jūtos atbildīgs. Reizēm gribētos domāt kā citi, justies kā citi, lai es nebūtu tas purva dīvainītis ar savu SAVĀDO viedokli un filozofiju. Zinu, ka nekad nezināšu kā tas ir, un varu pateikt tikai to ko es domāju. Varbūt esmu par citiem spēcīgāks (psihaloģiski)? Bet varbūt vienkārši esmu vēss kā ledus un sasalis savā domāšanā? Bet es gribu būt kā tas baltais sniegs mežmalās nevis ceļmalas pelēkais. Un tāpēc es tagad idejiski nospļaušos pār plecu, pasmaidīšu un teikšu "Piekāst visu, ka tikai man ir Viņa". Ja man ir Viņa tad pārējo jau es kaut kā nebūt pārdzīvošu :) Mīlestība pret Viņu griež manu pasauli, kas ir apaļa kā tas gredzentiņš un vienmēr man atgādina, ka neesmu viens :)