Pateicoties filozofijai esmu aizdomājies par šo tēmu jau labu laiku. Es domāju, kas mani padara par cilvēku? Kāpēc es esmu tieši tāds? Vai tiešām, ja manus orgānus aizvietotu ar mehānismiem, es zaudētu cilvēcību? Vai ja es ciestu smagā avārijā un manu sirdi ieliktu citā cilvēkā, tas cilvēks mīlētu Viņu? Bet varbūt tas ir tikai muskulis? Tikai gaļas blāķis, kas ievietots mūsos kā karburators ar funkciju benzīna padeves nodrošināšanas vietā pumpēt asinis? Bet varbūt krūtis kurās jūtam sāpes par mums mīļiem cilvēkiem nav nekas vairāk kā ieplūdes kolektors, kam būtu jānodrošina gaisa pieplūde? Kurā brīdī es no cilvēka kļūstu par māšīnu ja manus orgānus mehanizē? Un šie ir tikai daži no jautājumiem, kas ir nogurdinājuši manu prātu.
Bet es domāju, ka jebkuru par cilvēku padara dvēsele. Tā ir nebeidzams enerģijas daudzums, ja to prot izmantot. Domāju, ka manī var aizvietot visus orgānus izņemot smadzenes, un es vienalga būšu es pats. Jo visa man būtība ir dvēselē. Un mīlestība pret Viņu ir dvēseliska. Domāju, ka Viņa mani mīl ne jau tāpēc, ka būtu baigi smuks, spēcīgs vai varbūt dēļ tā ka man ir skaista balss. Es domāju, ka Viņa mani mīl tādu kāds es esmu dvēselē. Un līdz savai kapa malai es došu Viņai visu ko mana dvēsele Viņai var sniegt. Un ceru, ka Viņai ar to pietiks, jo nekā cita jau man nav ko Viņai dot kā vienīgi mūžīga mīlestība....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru