NEbiomehānikas tēma

Pateicoties filozofijai esmu aizdomājies par šo tēmu jau labu laiku. Es domāju, kas mani padara par cilvēku? Kāpēc es esmu tieši tāds? Vai tiešām, ja manus orgānus aizvietotu ar mehānismiem, es zaudētu cilvēcību? Vai ja es ciestu smagā avārijā un manu sirdi ieliktu citā cilvēkā, tas cilvēks mīlētu Viņu? Bet varbūt tas ir tikai muskulis? Tikai gaļas blāķis, kas ievietots mūsos kā karburators ar funkciju benzīna padeves nodrošināšanas vietā pumpēt asinis? Bet varbūt krūtis kurās jūtam sāpes par mums mīļiem cilvēkiem nav nekas vairāk kā ieplūdes kolektors, kam būtu jānodrošina gaisa pieplūde? Kurā brīdī es no cilvēka kļūstu par māšīnu ja manus orgānus mehanizē? Un šie ir tikai daži no jautājumiem, kas ir nogurdinājuši manu prātu.
Bet es domāju, ka jebkuru par cilvēku padara dvēsele. Tā ir nebeidzams enerģijas daudzums, ja to prot izmantot. Domāju, ka manī var aizvietot visus orgānus izņemot smadzenes, un es vienalga būšu es pats. Jo visa man būtība ir dvēselē. Un mīlestība pret Viņu ir dvēseliska. Domāju, ka Viņa mani mīl ne jau tāpēc, ka būtu baigi smuks, spēcīgs vai varbūt dēļ tā ka man ir skaista balss. Es domāju, ka Viņa mani mīl tādu kāds es esmu dvēselē. Un līdz savai kapa malai es došu Viņai visu ko mana dvēsele Viņai var sniegt. Un ceru, ka Viņai ar to pietiks, jo nekā cita jau man nav ko Viņai dot kā vienīgi mūžīga mīlestība....

Purva dīvainītis....

Sēžu un darbinu savas optimisma dzirnavas. Pēdējā laikā šķiet, ka ļoti daudziem iet draņķīgi, un drošvien kādu apvainošu, bet teikšu ka gandrīz visiem. Pēdējā laikā arī man nav viegli saglabāt optimismu, bet es tomēr no rīta ceļos un nepadodos. Nu labi, esmu ar ekstrām - man ir Viņa, kura ir viss mans prieks un laime, bet pēdējā laikā arī Viņai nav viegli. Dažbrīd liekas, ka es taka tāds daunis esmu viens pats, un smejos par citiem nesaprotamu joku. Šodin pēc sarunas 22 minūšu garumā jutu Viņas balsī tādu bēdīgu noti. Neesmu ar muzikālo dzirdi, bet to var just, un pēc tā ko Viņa stāsta, patiešām Viņai nav viegli. Cenšos Viņai uzlabot garīgo, bet nezinu vai sanāk un negribas prasīt, jo šķiet, ka atbildi jau zinu. Dažbrīd liekas, ka es varbūt pat krītu cilvēkiem uz nerviem ar savu optimismu, jo nu jā man nav citu problēmas un es nezinu kā tas ir. Ir dīvaini, ka esmu laimīgs, bet Viņai ir lietas, kas traucē būt laimīgai, un tad tās lietas tiek līdz manīm un jā tad arī es sāku grimt kā citi. Bet redz kur manas zāles, kas tikko iešāvās prātā, ja jau Mēs spējam dalīties bēdās, tad arī vienmēr spēsim dalīties priekā. Tikai jāpagaida - visam ir savs laiks un vieta. Viņa saka, ka neesot Viņai vairs optimisma un šis bija teikums, kas mani skumdina visvairāk. Viņa manī rada tik daudz optimisma, bet pašai nekā. Varbūt es Viņai to zogu? Da labi man galvā vispār ir ķīselis. Gribētos, lai būtu gājis vieglāko ceļu un nebūtu uzņemies visu to, jo būtu forši sēdēt, klusēt un skatīties, kas notiek, un man nebūtu ne par ko jāsatraucas, bet tagad jūtos atbildīgs. Reizēm gribētos domāt kā citi, justies kā citi, lai es nebūtu tas purva dīvainītis ar savu SAVĀDO viedokli un filozofiju. Zinu, ka nekad nezināšu kā tas ir, un varu pateikt tikai to ko es domāju. Varbūt esmu par citiem spēcīgāks (psihaloģiski)? Bet varbūt vienkārši esmu vēss kā ledus un sasalis savā domāšanā? Bet es gribu būt kā tas baltais sniegs mežmalās nevis ceļmalas pelēkais. Un tāpēc es tagad idejiski nospļaušos pār plecu, pasmaidīšu un teikšu "Piekāst visu, ka tikai man ir Viņa". Ja man ir Viņa tad pārējo jau es kaut kā nebūt pārdzīvošu :) Mīlestība pret Viņu griež manu pasauli, kas ir apaļa kā tas gredzentiņš un vienmēr man atgādina, ka neesmu viens :)

neEinšteina Relativitātes teorija

Žēl ka dzīve nav kā matemātika vai fizika. Sameklē tikai īsto formulu, saliec skaitļus un aidā viss skaidrs un te nu ir rezultāts. Bet tā nenotiek, jo ir pārāk daudz nezināmo un relatīvi mainīgo. Pat īsti nezinu vai ir maz vispār kādi koeficenti. Kāds varētu teikt jā ir koeficenti - mēs paši, bet tā nebūtu taisnība, jo mēs jau tāpat maināmies līdzi laikam un pasaulei kā tādi hameleoni pielāgojamies dzīves relatīvajiem apstākļiem. Mūžigais jautājums - dzīve maina cilvēkus vai cilvēki dzīvi? Bet es domāju ka mūsu dzīves maina impulss. Prāta impulss, sirds impulss, vizuālais impulss... Vīzija par ko labāku šī brīža šķietami monotonajai virzībai. Cik ātri Tu to sasniegsi ir atkarīgs gan no Tevis gan citiem apstākļiem - paātrinājuma, svara, berzes spēka... Bet kamēr vien Tu virzies pa xy ašu pozitīvajiem punktiem, tikmēr Tavu dzīvi sagaida bezgalība, un tas nozīmē daudz laika, lai cīnītos par to ko vēlies - iegūt un tiekties uz to pusi, kur Tevi vada impulss. Tev nav šī impulsa? Atver acis un nopurini no sevis tās prāta neticības un aprobežotības važas, izeja ir vienmēr, tikai iedzer nedaudz optimisma salkanā kokteiļa. Nevienmēr prātam var uzticēties, jo tas rada arī dažādas ilūzijas par to, kas ir tikpat relatīvs kā visa pasaule. Relatīvs līdz brīdim kad Tu to pāvari un spēj pateikt "Pupu mizas". Un šajā ceļā meklē dārgumus, atbalsta punktus jaunām teorēmām, aksiomām un definīcijām. Lai gan uz ko lai balstās ja nav koeficentu? Lai ko mēs teiktu monotona dzīve nav iespējama. Visām lietām un būtnēm ir savs relativitātes koeficents. Bet man patīk šī mainīgā pasaule, jo tas nozīmē ka es rīt vai parīt vai aizparīt varēšu mīlēt savu mīļoto divreiz stiprāk nekā šodien un arī justies mīlētākam kā šodien, justies laimīgākam kā šodien. Tik ilgi kamēr mīlestības impulss pret Viņu virzīs mani pa xy pozitīvo vērtību kvadrantu. Es zinu, ka kādu citu dienu būs labāk un kamēr man ir Viņa es nepaguris tiekšos uz mērķiem, ko gribu sasniegt. Varbūt daži no mērķiem mainīsies, varbūt mainīšos es, bet varbūt viņa, bet mūsu mīlestība būs mūsu virzītājvektors. Viņa ir mana otrā pusīte un bez Viņas es nekad nebūtu tas, kas esmu. Mīlu viņu ļoti un ar katru dienu arvien vairāk.