rlo

Laiks rit uz priekšu neapstādināmā ātrumā tāpat kā mana sirds. Pag... Mana sirds nav neapstādināma. Tā reiz apstāsies, un tad tai nekāds kick start un pat auto starteris nelīdzēs. Kad mana dzīve beigsies, tad beigsies mana izrāde un neviens diemžēl neaplaudēs un tie, kas zinās, kas patiesībā slēpās zem tām daudzajām maskām, ādām un vārdiem, neteiks slavas vārdus. Gribētu redzēt savu dzīvi palēninājumā, lai spilgtāk parliecinātos par to kā dažādi lēmumi mainījuši manu dzīvi neatgriezeniskā straujumā. Gribētu vēlreiz redzēt Tevi pirmoreiz, sajust Tavu smaržu pirmoreiz, izsekot katrai pirmajai domai par Tevi, izdzirdēt pirmo reizi, kad teicu, ka mīlu Tevi, izgaršot Tavas lūpas, kad pirmoreiz skūpstījamies... Tas bija tik sen, lai to visu atcerētos. Atkal atvērt vecās rētas un vēlreiz redzēt kā tās dzīst. Ir bijuši tik daudz labu un sliktu lēmumu, bet ir tikai viens, kuru atceros pietiekoši spilgti. Tā bija tā reize, kad nolēmu, ka mana sirds pieder tikai Tev mūžīgi mūžos līdz mana sirds stās pukstēt. Esmu pazudis lēmumos un domās un ne tulkojumā, jo manā dzīvē nav ko tulkot, kā tikai sekot līdzi skaistajiem burtiņiem taisnās līnijās kopā ar grāmatu muguriņām bibliotekas plauktos. Brīvība man ir svešvārds juridisko terminu vārdnīcā. Vienīgā mana brīvība ir mīlestība pret Tevi, kura arī ir vienīgā lieta, kas man ir kā no debesīm nokritusi. Pat visskaistākajās pilīs ir drūmi kambari un sāpju kliedzieni no spīdzināšanas telpām mijoties ar vājpratīgo smiekliem. Pilī ir tikai viena ieeja ar paceļamo tiltu un Tu tur iekļuvi pašā pēdējā brīdī un uz palikšanu. Tikai atceries manu dārgo princesīt, ka šīs pils pagrabos mīt pūķi, kas vienmēr elpos Tev pakausī kamēr pārvietosies pa pils gaiteņiem. Apslēptu bagātību tur nav. Ir tikai pelēcīga praktiska mīlestība, kuru var būt grūti pamanīt, bet tā ir vienmēr tuvumā. Un vienīgo patiesību pēdējos trīs pukstienos pateiks mana sirds: “Es mīlu Tevi”.

Kapakmens vitrīnā

Mūžīga cīņa ar neredzamiem dēmoniem rokas stiepiena attālumā, kas nebeidzas nomainoties dekorācijām, butaforijām un gaismas lauzšanas leņķiem. Domas kā neskaitāmi pūķi savtīgi barojas ar nervu šūnām, lai ātrāk iestātos tumsa, kas paliks. Kur paliks bulta bez mērķa? Kur iestrēgs saindēta doma ar vīrusa šūnām? Ir, kas zina. Ir, kas pretojas, cīņās ieraugot spoguli, sastingst. Iznīcībai ir māsa šaubas kas satriec tad kad atveras acu aizkari. Neveiksmīgi minējumi var maksāt dvēseli, uz parāda neviens nedod. Tumsa plūst asinīs, gaišais eņģelis iestrēdzis aiz miroņa sienas...