Un pēc tūkstoš gadiem....

Man šodien bija ljoti gara un neierasta diena. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko darīt, bet gan tāpēc ka daudz domāju, jo šorīt uzdūros kādam video, kas mainīja manu dienu, kas bija iecerēta pavisam vienkārša un ierasta. И через тысячу лет...
Īsumā: tas ir stāsts par puisi un meiteni, kas viens otru mīl. Viņi iedomājās vēlēšanos mēness gaismā, ka pēc "tūkstoš gadiem" viņi pamodīsies kopā kādā naktī, kad būs tāds pats mēness, jo viņi ļoti mīl viens otru. Un pēc simboliskiem "tūkstoš gadiem" puisis ar puķu pušķi sēž parkā gaidot, kad atnāks viņa meitene, un pie viņa pienāk sirms vecītis, kas visu zin. Vecītis runā ar puisi par mīlestību un likteni. Tad vecītis izstāsta, ka puiša meitene mirs pēc divām dienām autokatastrofā un ir tikai viens veids kā meiteni glābt. Puisim jāatdod trīs lietas: redze, balss un dzirde, lai glābtu meitenenes dzīvību. Puisis noraustās un cenšas ar meiteni nesazināties. Meitene mirst. Meitenes miršanas dienas vakarā puisis atrod vēstuli no viņas. Meitene vēstulē raksta, ka pie viņas ir bijis atnācis sirms vecītis, kas visu par viņiem esot zinājis un pateicis, ka puisis miršot un ka vienīgais veids, lai puisi glābtu ir, ka viņai jāatdod sava pašas dzīvība. Viņa esot nobijusies raudājusi, bet piekritusi, jo viņa tik ļoti puisi mīlēja.... Tas tā īsumā. Protams, stāsts ir emocionāls un ir jāsaprot krievvaloda, lai varētu to izbaudīt. Meitene samaksāja lielu cenu par mīlestību, bet puisis nespēja atbildēt ar to pašu, jo acīmredzot zaudēja ticību viņu mīlestībai, un kad saprata, tad bija par vēlu. Un tad nu šis video lika aizdomāties par to ko es pats darītu šādā situācijā. Noraustītos vai atdotu savu redzi, dzirdi un balsi? Un atbilde jau bija gatava uz sitienu, bet tomēr tas viss tika apdomāts un prātā pārcilāts daudzas reizes visas dienas garumā. Viņas dēļ es būtu gatavs atdot visu, lai Viņa dzīvotu. Es būtu gatavs atdot savu redzi, balsi, dzirdi un ja vajadzētu pat dzīvību, jo vienkārši nespētu dzīvot šai pasaulē bez Viņas. Staigājot garos gabalus klausoties mūziku austiņās domāju kā ir, kad jādzīvo pilnīgā tumsā bez redzes, dzirdes un balss, bet drīz vien sapratu, ka tas ir vienalga, jo galvenais ka Viņa dzīvotu. Zinu kā ir kad Viņas nav un negribētu tos laikus piedzīvot vēlreiz tikai savādākā līmenī. Es Viņu tik ļoti mīlu un mīlēšu kamēr vien mana sirds pukstēs....

Un kā rīkotos tu?

Paldies, ka Tu man esi :*

Cik labi, ka Tu man esi. Ja Viņa mūžīgi būs ar mani, tad tas man nozīmē laimi visa mana atlikušā mūža garumā, jo ja man ir Viņa tad pārējas problēmas un neražas liekas niecīgas un pārvaramas. Reizēm liekos izklaidīgs un pārāk vieglprātīgs pret svarīgām lietām, bet tas ir tāpēc, ka man jau ir tas ko es vēlos visstiprāk - Viņa, un pārējais vienkārši ir FIGŅA.
Paldies, ka Tu man esi :*
Bez Tevis es būtu pazudis, es nebūtu es.
Mīlu Tevi sirsniņ :*